Gūžas locītavas artroze (koksartroze) ir hroniska deģeneratīva locītavu slimība, kas izraisa kaulu deformāciju. Ar koksartrozi patoloģiskajā procesā tiek iesaistītas visas locītavas sastāvdaļas: locītavu skrimslis, kaulu struktūras, kas atrodas blakus skrimšļiem, sinoviālā membrāna, saites, kapsula un muskuļi, kas atrodas blakus locītavai. Kad slimība rodas, tiek iznīcināti locītavu skrimšļi, parādās kaulu mikrolūzumi un osteofīti (kaulu izaugumi), rodas gūžas locītavas muskuļu-saišu aparāta iekaisums.
Katrs piektais cilvēks visā pasaulē sūdzas par locītavu problēmām. Tās var būt sāpes vai kustību ierobežojumi locītavās, vai arī šo simptomu kombinācija. Katra otrā ambulatorā vizīte ir pacientiem ar balsta un kustību aparāta slimībām, 66% gadījumu ir cilvēki, kas jaunāki par 65 gadiem. Saskaņā ar jaunāko epidemioloģisko pētījumu ceļu un gūžas locītavu artrozes izplatība pieaugušo iedzīvotāju vidū ir 13%.
Koksartrozes attīstības riska faktori:
- Ģenētiskā predispozīcija. Biežs gūžas locītavu koksartrozes cēlonis ir iedzimta vai iegūta II tipa prokolagēna gēna mutācija.
- Vecums. Iespējamais iemesls artrozes izplatībai vecumdienās ir neatbilstība starp ārējās vides kaitīgo ietekmi uz locītavu skrimšļiem un tā spēju atjaunoties.
- Stāvs. Sievietes cieš no osteoartrīta biežāk nekā vīrieši. Tas ir saistīts ar sieviešu dzimuma hormonu estrogēna ietekmes īpatnībām uz kaulu un minerālvielu metabolismu. Tomēr dzimuma ietekme ir neviennozīmīga - pēc dažu autoru domām, atšķirībā no citu locītavu bojājumiem koksartrozei dzimumu atšķirību nav: vīriešiem gūžas locītavas artroze notiek tikpat bieži kā sievietēm.
- Pārmērīgs ķermeņa svars. Ir pierādīta saistība starp lieko ķermeņa masu un artrozes rašanos. Pārmērīgs taukaudu daudzums palielina skrimšļa bojājošo slodzi. Turklāt taukaudi ražo pro-iekaisuma enzīmus, kas bojā skrimšļa audus.
- Kaulu un locītavu malformācijas. Saskaņā ar pētījumiem 80% bez redzama iemesla radušos koksartrozi ir saistītas ar iepriekš nediagnosticētām gūžas locītavas malformācijām - displāziju un subluksāciju.
- Smags fiziskais darbs. Pārmērīga gūžas locītavu slodze noteikta veida fiziska darba laikā var izraisīt locītavu bojājumus un artrozes veidošanos. Apdraudēti ir laukstrādnieki, racēji un cilvēki ar līdzīgām profesijām.
- Traumas. Koksartrozes attīstības risks palielinās pēc gūžas locītavas traumas. Turklāt process var ietvert vienu traumētu locītavu vai abus.
- Profesionālais sports. Profesionālais sports var provocēt koksartrozes rašanos gan pārmērīgas locītavu slodzes, gan traumu dēļ. Potenciāli bīstamie sporta veidi ir svarcelšana, lēkšana vieglatlētikā un izpletņlēkšana.
- Kaulu un locītavu slimības - reimatoīdais artrīts, psoriātiskais artrīts, locītavu infekcijas, avaskulāra nekroze, podagras artrīts utt.
- Endokrīnās patoloģijas - hipotireoze, hipoparatireoze, akromegālija (hipofīzes priekšējās daļas disfunkcija), cukura diabēts, aptaukošanās.
Ja novērojat līdzīgus simptomus, konsultējieties ar savu ārstu. Nelietojiet pašārstēšanos - tas ir bīstami jūsu veselībai!
Gūžas locītavu artrozes simptomi
Galvenie koksartrozes simptomi ir: sāpes, ierobežota mobilitāte un kraukšķēšana locītavās, to deformācija, apakšējo ekstremitāšu funkcionāls saīsinājums un periodisks pietūkums locītavu rajonā.
Dažādas intensitātes sāpes. Sāpes locītavā sākotnēji ir nelielas un rodas īslaicīgi. Tie parādās vai pasliktinās, ejot vai veicot citas fiziskas aktivitātes, piemēram, tupus, noliecoties un paceļot smagus priekšmetus. Slimībai progresējot, sāpes pastiprinās un pat ilgstoša atpūta nenes atvieglojumu. Turklāt sāpes rodas ar ilgstošu nekustīgumu un locītavas fiksāciju vienā pozīcijā.
Pacienti sūdzas par tā sauktajām “sākuma” sāpēm gūžas locītavās pēc miega, braukšanas automašīnā un citas ilgstošas nekustīguma. “Sākuma” sāpes ar koksartrozi ilgst ne vairāk kā 30 minūtes. Sāpes pastiprinās ar hipotermiju vai stresa situācijā. Tie var būt lokalizēti sēžamvietas vai cirkšņa zonā, gar augšstilba priekšpusi vai sāniem. Kad sāpes izplatās gar jostas pinuma nerviem, tās var pārnest uz augšstilba daļām, kas atrodas tālu no ķermeņa centra, vai uz ceļgalu. Dažreiz sāpes izplatās uz jostas-krustu daļas mugurkaulu un astes kaulu.
Locītavu mobilitātes ierobežojums. Kustības gūžas locītavā ar koksartrozi ir ierobežotas sāpju dēļ. Šajā gadījumā visbiežāk tiek traucēta rotācija (griežas gan uz iekšu, gan uz āru) un apakšējās ekstremitātes addukcija (kustība uz ķermeņa vidu), taču var būt ierobežota arī nolaupīšana (kustība no ķermeņa vidusass), kā arī locīšana un izstiepšana. Nespēja veikt pasīvas kustības locītavā stipru sāpju dēļ izraisa iegurņa kompensējošus traucējumus. Pacienta gaita mainās, sēžamvieta izvirzās atpakaļ, ķermenis noliecas uz priekšu, pārnesot svaru uz ievainoto pusi. Ar divpusēju bojājumu pacientiem ar koksartrozi attīstās “pīles gaita”.
Ar koksartrozi tas periodiski notiek pietūkums locītavu zonā, kas var būt neredzams muskuļu un tauku slāņa dēļ. Arī raksturīga slimība kraukšķēšana locītavās kustībā, to pakāpeniska deformācija un apakšējās ekstremitātes funkcionāla saīsināšana.
Bieži vien slimība skar vienu locītavu, pēc tam process izplatās uz citām. Bet dažreiz artroze skar vairākas locītavas vienlaikus un rodas poliosteoartroze. Poliosteoartroze ir raksturīga gados vecākiem cilvēkiem vai ar iedzimtu noslieci un blakusslimībām - kaulu, locītavu slimībām un endokrīnās sistēmas traucējumiem.
Gūžas locītavu artrozes patoģenēze
Gūžas locītavu artrozes patoģenēzē liela nozīme ir gan mehāniskiem bojājumiem (traumas un mikrotraumas, ko izraisa palielināta fiziskā slodze uz locītavu), gan ģenētiskie, hormonālie un vielmaiņas faktori. Bieži vien nav iespējams noskaidrot, kurš faktors ir ietekmējis slimības attīstību konkrētam pacientam, taču nereti slimība attīstās pēc audu bojājumiem mehāniskas traumas dēļ.
Audu bojājumi stimulē skrimšļa šūnu (hondrocītu) dalīšanos, un palielinās pro-iekaisuma citokīnu ražošana, kas parasti atrodas skrimšļos tikai nelielos daudzumos. Citokīni izraisa iekaisuma procesu, piemēram, pro-iekaisuma citokīna IL-1 ietekmē izdalās enzīmi, kas iznīcina locītavu skrimšļus. Tāpat citokīnu ietekmē palielinās COX-2 enzīma un citu vielu, kurām ir toksiska ietekme uz skrimšļiem, ražošana.
Tāpat lielu lomu koksartrozes attīstībā spēlē sinovīts - locītavu vai saišu sinoviālās membrānas iekaisuma slimības ar šķidruma uzkrāšanos dobumā.
Locītavu skrimšļa elastības un izturības samazināšanās, kas saistīta ar vielmaiņas traucējumiem, samazina tā izturību pret mehāniskām slodzēm. Ar koksartrozi patoloģiskajā procesā tiek iesaistītas visas locītavu sastāvdaļas, ieskaitot subhondrālo kaulu. Tā kā apakšējo ekstremitāšu lielās locītavas nes ķermeņa svaru, tās piedzīvo ievērojamu mehānisko spriegumu, kas izraisa mikrolūzumus subhondrālajā plāksnē un skrimšļos. Mikrolūzumu rezultātā subhondrālais kauls kļūst blīvāks, kas noved pie kaulu audu - osteofītu - marginālas augšanas. Un tas, savukārt, stimulē turpmāku locītavu skrimšļa degradāciju.
Dažos gadījumos gūžas locītavas artroze ir iedzimta. Iedzimtai artrozei, domājams, ir poligēna pārmantošana – to izraisa daudzu gēnu darbība, no kuriem katram ir vāja iedarbība. Dažas slimības izraisa mutācijas gēnos, kas kodē locītavas skrimšļa makromolekulas, kas izraisa locītavu skrimšļa plīsumus. Var tikt ietekmēti arī gēni, kas ir atbildīgi par hondrocītu dalīšanos. Turklāt vielmaiņas traucējumi, piemēram, pirofosfāta artropātija, slimība, kurā kalcija pirofosfāta kristāli uzkrājas locītavu skrimšļos un sinoviālajā šķidrumā, tiek mantoti.
Gūžas locītavu artrozes klasifikācija un attīstības stadijas
Atkarībā no slimības cēloņiem koksartrozi iedala divās galvenajās formās: primārā (idiopātiskā) un sekundārā (kas rodas fona vai citu slimību dēļ).
Primārā koksartroze:
- Lokalizēts (skar tikai gūžas locītavas):
- vienpusējs;
- divpusējs.
- Ģeneralizēta (poliosteoartroze) ar vismaz trīs locītavu grupu bojājumiem (piemēram, gūžas, ceļgaliem un mazajām plaukstu vai pēdu locītavām).
Sekundārā artroze:
- Pēctraumatiskā:
- akūta - kā akūtas traumas sekas;
- hronisks - noteiktu sporta veidu spēlēšanas vai profesionālās darbības rezultātā.
- Vielmaiņas slimības (ohronoze, hemohromatoze, Vilsona slimība, Gošē slimība).
- Iedzimtas patoloģijas un attīstības defekti (iedzimta gūžas displāzija, Pertesa slimība, augšstilba kaula epifīzes paslīdēšana, hipermobilitātes sindroms, apakšējo ekstremitāšu saīsināšanās, skolioze, kaulu displāzija).
- Endokrīnās patoloģijas (akromegālija, hipotireoze, cukura diabēts, hiperparatireoze, aptaukošanās).
- Kalcija sāļu nogulsnes (pirofosfāta artropātija, kaļķakmens tendinīts).
- Kaulu un locītavu slimības (reimatoīdais artrīts, psoriātiskais artrīts, Pedžeta slimība, avaskulāra nekroze, infekcijas).
Saskaņā ar klīniskajām izpausmēm izšķir šādas koksartrozes formas:
- Asimptomātisks.
- Manifests, kas izpaužas ar skaidriem klīniskiem simptomiem:
- strauji progresējoša, kurā simptomi attīstās pirmajos četros gados no slimības sākuma;
- lēni progresējoša – klīniski nozīmīgi simptomi parādās pēc pieciem slimības gadiem.
Pēc rentgena attēla var izšķirt divus gūžas locītavu artrozes veidus:
- hipertrofisks - ar paaugstinātas reparatīvās reakcijas pazīmēm (bojājumus aizstāj ar jauniem audiem, piemēram, parādās osteofīti);
- atrofiska (audu apjoma samazināšanās).
Radiogrāfiski un klīniski var noteikt slimības stadijas. Gūžas locītavas artrozes radioloģiskās stadijas noteikšanai visbiežāk tiek izmantota Kellgrēna un Lorensa (1957) klasifikācija.
Artrozes stadijas pēc radioloģiskās klasifikācijas
| Skatuves | Zīmes |
|---|---|
| 0 | Rentgena attēlos nav artrozes pazīmju |
| 1 | locītavas sprauga netiek mainīta, tiek vizualizēti atsevišķi marginālie osteofīti |
| 2 | locītavas sprauga netiek mainīta, tiek vizualizēti būtiski marginālie osteofīti |
| 3 | locītavas spraugas augstums ir mēreni samazināts, tiek vizualizēti ievērojami marginālie osteofīti |
| 4 | ievērojami samazināts locītavas spraugas augstums, tiek vizualizēti ievērojami marginālie osteofīti un subhondrālā osteoskleroze (kaulu audu sablīvēšanās zem skrimšļa apakšējās virsmas ar skrimšļa struktūras traucējumiem) |
Lai noteiktu slimības klīnisko stadiju, tiek izmantota klasifikācija (1961), kurā tiek izmantotas gan klīniskās pazīmes, gan attēlveidošanas kritēriji.
Artrozes klīniskās stadijas
| Skatuves | Zīmes |
|---|---|
| 0 | locītavas sprauga ir neskaidri un nevienmērīgi sašaurināta, locītavu spraugu malas ir nedaudz asinātas (sākotnējie osteofīti), ir neliels kustību ierobežojums |
| 1 | locītavu telpa ir ievērojami sašaurināta (par 50-60%), ievērojami osteofīti, subhondrālā osteoskleroze un cistiskā attīrīšanās kaulu epifīzēs; Klīnikā dominē ierobežota mobilitāte locītavās, rupji kraukšķoša skaņa kustību laikā un neliela vai mērena muskuļu atrofija. |
| 2 | deformācija, locītavas stīvums; locītavu telpa ir sašaurināta par vairāk nekā 60-70% no normālas vai tās nav pilnīgi, tiek vizualizēti plaši osteofīti, subhondrālās cistas, locītavu “peles” - kauls, skrimšļi vai jaukti patoloģiski veidojumi, kas atrodas locītavas dobumā. |
Gūžas locītavu artrozes komplikācijas
Ar koksartrozi visas komplikācijas ir saistītas tieši ar patoloģiskām izmaiņām locītavās.
Koksartrozes gaitu var sarežģīt vietējie iekaisuma procesi:
- bursīts - sinoviālo bursu iekaisums locītavas zonā;
- tenosinovīts - muskuļu cīpslu apvalka iekšējās oderes iekaisums;
- tuneļa sindroms - saspiests nervs lielu osteofītu veidošanās vai locītavu deformācijas dēļ.
Progresējot koksartrozei un pārejot uz II un III klīnisko stadiju, sāpes ierobežo locītavas kustīgumu, un laika gaitā rodas locītavas ankiloze (šķiedru, kaulu vai skrimšļu saplūšana), ko papildina tās pilnīga nekustīgums.
Būtiska locītavas deformācija var izraisīt lūzumi vai aseptiska kaulu nekroze. Koksartrozes gadījumā visbīstamākā komplikācija ir augšstilba kaula galvas aseptiskā nekroze.
Ar smagu koksartrozi var būt locītavas subluksācijas un dislokācijas, kā arī augšstilba galvas iekļūšana iegurņa dobumā. Gūžas locītavas dislokācijas un subluksācijas izraisa sāpes (sākumā akūtas, pēc tam blāvas un sāpīgas), kas pastiprinās, ejot un citas fiziskas aktivitātes, kā arī locītavas deformācija, klibums un dažkārt skartās ekstremitātes saīsināšana.
Neskatoties uz to, ka pašai artrozei nav sistēmisku izpausmju, mūsdienu klīniskajā praksē arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta ar to saistītajām slimībām. Tie ir patoloģiski stāvokļi, kas pastāv vai rodas pašreizējās slimības fona apstākļos. Sakarā ar iekaisuma reakcijām, kas rodas artrozes laikā, palielinās aterosklerozes plankumu veidošanās uz asinsvadu iekšējām sieniņām, kas palielina risku sirds un asinsvadu slimības. Samazināta fiziskā aktivitāte sāpju un ierobežotas locītavu kustīguma dēļ noved pie aptaukošanās, depresija un slikta dzīves kvalitāte. Ilgstoši lietojot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, var ietekmē kuņģa-zarnu trakta augšējo daļu, un arī palielinās sirds un asinsvadu patoloģiju un nieru slimību risks.
Gūžas locītavu artrozes diagnostika
Koksartrozes diagnoze tiek veikta, pamatojoties uz klīniskajām izpausmēm un rentgena pārbaudi. Artrozes diagnosticēšanai nav raksturīgu laboratorisku pazīmju.
Starp klīniskajām izpausmēm Galvenais, lai diagnosticētu gūžas locītavas artrozi, ir sāpes un to raksturs. Sāpes no gūžas locītavas artrozes rodas un palielinās pakāpeniski vairāku gadu laikā (dažreiz vairākus mēnešus strauji progresējošā formā). Sāpes rodas vai pastiprinās, vingrojot vai stāvot. Ja pacients miera stāvoklī sāk just sāpes, tas nozīmē, ka ir noticis iekaisums (sinovīts). Stīvums tiek novērots līdz 30 minūtēm no rīta un ar ilgstošu nekustīgumu.
Pakāpeniski palielinās locītavu kustīguma ierobežojums, tas attiecas gan uz aktīvām, gan pasīvām kustībām. Slimībai attīstoties, locītavas deformējas un var rasties funkcionāls ekstremitāšu garuma saīsinājums.
Uz fizisko pārbaudi Ir ierobežota locītavu kustīgums, to deformācija, ekstremitāšu saīsināšana, sāpes, palpējot locītavu un augšstilba kaula lielāko trohanteru, un muskuļu atrofija.
Laboratorijas metodes nav nepieciešami gūžas locītavu artrozes diagnosticēšanai. Tomēr tos var izmantot koksartrozes ar artrītu (reimatoīdo un hronisku) diferenciāldiagnozei, jo ar artrozi vispārējā asins analīzē un reimatoīdā faktorā nav iekaisuma izmaiņu, kā arī nav paaugstināts urīnskābes līmenis. Turklāt laboratorijas testi tiek izmantoti, lai noteiktu kontrindikācijas zāļu ārstēšanai.
Instrumentālās metodes gūžas locītavu artrozes diagnosticēšanai:
- Radiogrāfija – Šī ir galvenā gūžas locītavu artrozes diagnostikas metode. Rentgens atklāj koksartrozei raksturīgās izmaiņas: locītavas spraugas sašaurināšanos, osteofītus, skrimšļa virsmas eroziju un čūlas, subhondrālās cistas un osteosklerozi. Rentgena izmeklēšana ir klasiska koksartrozes diagnostikas metode, un rentgena pazīmes veido pamatu koksartrozes klasifikācijai. Tomēr tagad arvien vairāk tiek izmantotas citas locītavas vizualizācijas metodes, piemēram, ultraskaņa un magnētiskās rezonanses attēlveidošana.
- Ultraskaņas izmeklēšana (ultraskaņa) - Ultraskaņas priekšrocība ir starojuma iedarbības trūkums uz ķermeni.
- Magnētiskās rezonanses attēlveidošana (MRI) - salīdzinājumā ar citām metodēm ļauj skaidrāk vizualizēt locītavu bojājumus.
- Artroskopija — ļauj identificēt locītavu skrimšļa bojājumus: no hondromalācijas zonām (locītavu skrimšļa mīkstināšana), kuru diametrs ir mazāks par 10 mm, līdz dziļām plaisām, kas iekļūst līdz pat subhondrālajam kaulam, un dziļu čūlu veidošanos. Var vizualizēt arī virspusējas un starpposma plaisas un virsmas erozijas.
Koksartrozes noteikšana parasti nav īpaši sarežģīta, taču, izvērtējot konkrētu klīnisko situāciju, ir jāatceras iespējamā gūžas locītavu artrozes sekundārā izcelsme (kā citu slimību, piemēram, endokrīno traucējumu, komplikācija).
Gūžas locītavu artrozes ārstēšana
Gūžas locītavu artrozes ārstēšana var būt gan konservatīva (zāļu vai nemedikamentoza), gan ķirurģiska. Konservatīvā ārstēšana tiek izmantota slimības 1.-2. stadijā, ķirurģiska ārstēšana 3. stadijā. Ķirurģisku ārstēšanu var ieteikt arī 2. stadijā, ja pastāv ilgstošas sāpes un nav atbildes reakcijas uz konservatīvu terapiju.
Konservatīvās terapijas mērķi:
- uzlabot dzīves kvalitāti - samazināt sāpes un palielināt locītavu kustīgumu;
- apturēt vai palēnināt slimības progresēšanu.
Nemedikamentoza ārstēšana ietver:
- gūžas locītavas atslogošana (ķermeņa svara samazināšana, papildu atbalsta radīšana un ķermeņa svara daļas pārnešana uz spieķi vai kruķiem);
- fizikālā terapija;
- fizioterapeitiskās ārstēšanas metodes.
Koksartrozes ārstēšana sākas ar nemedikamentozām metodēm, un liela nozīme ir fizikālai terapijai. Ja sāpes ir stipras, pacientam jāizmanto atbalsts. Ja slimība ir smaga un ir kontrindikācijas endoprotezēšanai, balsts jālieto visu mūžu.
Koksartrozes zāļu terapija ietver zāles, kas mazina slimības simptomus. Tie ir pretsāpju līdzekļi, kā arī zāles no nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NPL) grupas. NPL ir sadalīti neselektīvos un selektīvos.
Sāpju un iekaisuma mazināšanai īslaicīgi lieto pretsāpju līdzekļus un NSPL gūžas locītavas artrozes ārstēšanai. Pašlaik nav pierādīta viena nesteroīdā pretiekaisuma līdzekļa priekšrocība salīdzinājumā ar citu, tāpēc konkrēta medikamenta izvēle ir atkarīga no to izraisītajām blakusparādībām un konkrētās klīniskās situācijas.
Jāatceras, ka NSPL ir vairākas blakusparādības. Lietojot, tiek ietekmēta kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas gļotāda, kā rezultātā var rasties čūlas un asiņošana. Vairākiem NPL ir toksiska ietekme uz aknām un nierēm. Turklāt NPL traucē trombocītu agregāciju, kā rezultātā pacientam ir traucēta trombu veidošanās un ir tendence uz asiņošanu. Ilgstoši lietojot, NPL nomāc hematopoētiskos procesus un var izraisīt aplastisko anēmiju un agranulocitozi. Selektīvu NPL lietošana izraisa ievērojami mazāk komplikāciju.
Lokāli lietotas ziedes un želejas izraisa mazāk blakusparādību nekā perorāli lietojamās zāles. Artrozes ārstēšanai lieto zāles ar sildošu un sāpes mazinošu efektu. Tie var saturēt terpentīnu, mentolu, nikotīnskābes esterus, salicilātus un bišu indi. Labs efekts ir arī NSPL lietojumiem.
Ja pretsāpju līdzeklis un NSPL nav efekta vai nav iespējams izvēlēties optimālo zāļu devu, īslaicīgi var ordinēt centrālas darbības pretsāpju līdzekļus.
Ja rodas iekaisums, tiek izmantoti intraartikulāri kortikosteroīdi. Kortikosteroīdus lieto ne vairāk kā 2-3 reizes gadā, jo biežāka lietošana var izraisīt skrimšļa deģenerāciju.
Lēnas darbības zāles, kas mazina slimības simptomus, ir hondroprotektori, nepārziepjojami savienojumi no avokado vai sojas un hialuronskābe. Šīs zāles ir iekļautas Eiropas līgas pret reimatismu ieteikumos gūžas locītavu artrozes ārstēšanai. Zāles mazina sāpes un uzlabo locītavu kustīgumu.
Gūžas locītavas nomaiņa lieto smagos III stadijas gadījumos, kad sāpes nav novēršamas un locītavu kustīgums ir būtiski ierobežots. Gūžas locītavas protezēšana samazina sāpes, uzlabo locītavas funkcionālo stāvokli un pacienta dzīves kvalitāti. Efekts saglabājas 10-15 gadus, pēc tam var būt nepieciešama atkārtota operācija. Operācijas laikā gūžas locītava tiek aizstāta ar mākslīgu imitāciju no keramikas, metāla (visbiežāk izmanto titāna protēzes) vai polimēru.
Prognoze. Profilakse
Gūžas locītavu artrozes prognoze attiecībā uz pacienta dzīvi ir labvēlīga, taču slimība bieži noved pie invaliditātes. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem 80% gados vecāku pacientu ar koksartrozi ir kustību traucējumi, un 25% nespēj veikt ikdienas aktivitātes. Šajā sakarā svarīga ir gūžas locītavas artrozes primārā profilakse.
Profilakses pasākumi:
- Samazināt ķermeņa svaru. Ir nepieciešams pielāgot diētu, lai samazinātu svaru un slodzi uz locītavu. Turklāt, samazinot taukaudu apjomu, samazinās to izdalīto iekaisuma mediatoru daudzums.
- Izvairieties no smaga fiziska darba un sporta pārslodzes. Fiziskā pārslodze bieži vien ir gūžas locītavu artrozes cēlonis, savukārt mērenas fiziskās aktivitātes, gluži pretēji, uzlabo locītavu skrimšļa stāvokli, saglabā tā normālu kustīgumu un samazina citu locītavu slodzi.
- Izlabojiet pamatslimību. Ja pacientam ir slimības, kas var izraisīt sekundāru koksartrozi (endokrīnās, reimatiskās un citas), ir nepieciešams ārstēt pamatslimību. Hormonālā līmeņa normalizēšana un stabilas reimatisko slimību remisijas sasniegšana ir gan primārā artrozes profilakse, gan ļauj palēnināt tās attīstību.
- Vadiet veselīgu dzīvesveidu. Sabalansēts uzturs ar pietiekamu augu un dzīvnieku olbaltumvielu saturu, polinepiesātināto taukskābju un vienkāršo ogļhidrātu ierobežojumu, kā arī mērenas fiziskās aktivitātes var izvairīties no koksartrozes rašanās pat riska faktoru klātbūtnē.
Šobrīd neonatoloģijā un pediatrijā gūžas locītavu slimību profilakse ir obligāta. Savlaicīgi koriģēta iedzimta gūžas locītavas displāzija ievērojami samazina koksartrozes attīstības risku pieaugušā vecumā.